Libānija kunga mantojums

Libānija kunga mantojums

Pat nedziedāja gailis dziļā nakts melnumā,

Libānijs, indiānis drosmīgs, cēlās drīzumā.

Viņš izgāja, iemalkojis kafiju rūgtu,

Līdz ar laiku labāku sāka darbu grūtu.

Bez lielas greznības šī klejotāja dzīvē

Garušo saimē audzis, indiāņu brīvē,

Susinot vīnu un kūpinot pīpi

Kā senam lopu ganam pienācās glīti.

Somiņā pie jostas skanošais spožs,

Un makā vēl patronas – drošs paliek drošs.

Bez atpūtas gandrīz, ka tik piepelnīt ticis,

Vēršus kastrējis, mācījis un pajūgos licis.

Velkot aiz ausīm atsperdamies, atgāzies

Iejūdza vērsi. Ko tādu neiedomāsies!

Indiānis ar raksturu, talantīgs ļoti,

Izklaidējās saprātīgi, tērējās skopi.

Darij no visa pa druskai, bet moži -

Iemaukti, pajūgi, laso un groži.

Nav jausmas cik aplokus pats būvējis,

Cik ērzeļu un ķēvju pats apseglojis,

Cik apcirpis ganāmpulkiem aitu,

Cik piecietis vannošanos aukstu

Ziemas drēgnās

Pēcpusdienās.

Sejā bij redzams tam – misionārs īsts,

Savā garā indiānis varen vīrišķīgs.

Nepārspēts bijis un uzņēmīgs ikdienā

Nebūšanas uzveica viņš vienā rāvienā.

Kad sudrabs šim matos, vairs negāja uz laukiem,

Bet palika piemērs un iedvesma jauniem.

Mežonīgas vietas un drūmas pēc skata,

Ja vajdzēja, pārvērst par mājām tās prata.

Visskaistākajā piemiņā un garā tik brīvs

Šis ganu vīrs paliek dziesmā mūžam dzīvs.