KUR ESI, MANA PUĶĪTE?

 

Kur esi, mana puķīte?

Zirga riksī pa laukiem es eju, svilpojot uzsūkdams debesis.
Pietrūkst zīmes, man uzrodas līdzās ceļa biedrs – mazs sienāzis.

Ceļa malā man domājot uzaust atmiņās saldā tumšmate,
Kuras smaids un mierpilnā seja šonakt neļauj iemigt man te.

Brāžas pūzdams gaudulīgs vējš pār mani šai naktī aukstajā.
Vienā notī svilpdams: “Ko skumsti?” dzirdēju kā viņš man jautāja.

 “Kausies vēj, tas tāpēc, mans draugs, ka rudenī pazuda viņa.
Savās gaitās sastopot manu puķīti, nodot tai ziņu!”

Teica viņa toreiz man tā: “Izdzisa gaismas avotiņš,
Margrietiņas novīta jau un putns, beidza dziedāt viņš”

Laukus ietinu klusuma skumjās,
Pleķīti redzot, kurš ziedos vēl tīts,
Neļķēs sārtās un lilijās baltās,
Magoņu puduri skaujot sev līdz.

Zied cerība manī, tā jūtos.
Kaut viņa atpakaļ nāktu,
Mana puķīte ar puķi matos,
Ar rozi karmīna sārtu.