Mēness atslēga

Kamēr spīdēja sudrabs vīģes koka zaros,
Es lēni devos dungodams šo lauku melodiju.
Pārklusējot klusumu ar dabas mātes akordiem,
Devu vaļu nakts elsām un avotu balsīm.

Ak, tu naksnīgais dziedājums, tu Mēness melodija!
Tu pierobežu dziesma indiāņu ritmos!
Kaut arī uz parastām vietām mani ved, es neatmetīšu tevi neparko un nekad.

Es neskanīguma vairījos, baidīdamies circeņus nobiedēt,
Līdz beigu mirklim vēlējos, lai viņi man līdzās dzied.
Un nakts, kad pilnībā iestājās, par brašu sievišķi pārvērtās,
Kas ar Mēness atslēgu nošu rindas rakstīja.

Ak, tu naksnīgais dziedājums, tu Mēness melodija!
Tu pierobežu dziesma indiāņu ritmos!
Kaut arī uz parastām vietām mani ved, es neatmetīšu tevi neparko un nekad.

Jūtot, ka šī aizraujošā nakts lēnām zuda,
Kāds agri modies gailis sauca rīta blāzmu pamalē.
Tā turpināju ceļu klusēdams, tā klusēja mana ģitāra.
Jaunu mates dzērienu taisīju sev, klausoties kā cikādes dzied.

 Ak, tu naksnīgais dziedājums, tu Mēness melodija!
Tu pierobežu dziesma indiāņu ritmos!
Kaut arī uz parastām vietām mani ved, es neatmetīšu tevi neparko un nekad.
Kaut arī uz parastām vietām mani ved, es neatmetīšu tevi neparko un nekad.