Vecais draugs Pikasso

Reiz klajumos es vientulīgi pastaigāt devos
Tik kopā ar Pikasso – draugu labāko sev.

Atstājot klēti viņš iezviedzās tik baisi,
It kā nojausdams, ka tajā nepārnāks vairs.

Mans vecais draugs Pikasso bija labi mācīts zirgs.
Viņš lopus dzina pats, kamēr es nejutos žirgts.

Vēl reizi piestājām mēs ceļā liktenīgajā,
Lai apraudzītu ganāmpulku savā aplokā.

Pēc tam, kad lopus baroju un sāli tiem devu,
Te ugunīgu vērsi pēkšņi izbailēs redzu.

No savvaļas viņš tuvojās viltīgi tik,
Bet zinu, ka tāds vērsis ļoti bīstams ir.

Es atsēju Pikasso un paņēmu laso,
Lai pārspēkam lielajam pretī mēs stātos.

Šo ugunīgo atvīlām uz meža malu.
Un seko skumjais stāsts, ko visi dzīvnieki jūt.

Klupa izmanīgais draugs un iegāzās gravā,
Tik nolēcu no zirga, knapi nomūkot malā.

Bullis, galvu pieliecis, nu skrēja man virsū.
Es izvairījos, pasmīnēju, lūrot pār plecu.

Ar laso tvēru ugunīgo, gredzenam šķindot,
Bet sarkanajās smiltīs izstiepies Pikasso.

Kamēr šajā cīņā man vēl netrūka spara,
Pikasso, lauzis sprandu, vaidēdams mira.